Smithy profile picture

Smithy

About Me

: Verdana" href="http://vids.myspace.com/index.cfm?fuseaction=vids.indi vidual&videoid=100534694">Daumants

Smithy | MySpace Video ------------------------------------------------------------ ------------------------------ -------------Daumants Kalniņš rotu kalēja amatu apguvis pašmācības ceļā pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Profesionālo izglītību papildinājis apmeklējot Metāla un dzintara mākslinieciskās apstrādes nodaļu Latvijas Poligrāfistu Tautas universitātē. Pēc divu gadu mācību kursa beigšanas darbojies metālmākslinieka Arnolda Naikas vadītajā Tautas studijā „Cilnis”. Daumanta Kalniņa darinātās rotas bijušas skatāmas Rīgas pilsētas, Latvijas un toreizējās Padomju Savienības tautas mākslas izstādēs. Strādājis par rotkali ražošanas apvienībā „Daiļrade” un pēc Tautas daiļamata meistara kvalifikācijas piešķiršanas 1979. gadā, arī Mākslinieku savienības kombinātā „Māksla”. 1988. gadā Daumants Kalniņš uzsācis darbu Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. ------------------------------------------------------------ ----------------------------------1992. gada vasarā pieteicis eksperimentālo arheoloģiju kā savas darbības virzienu, nolasot referātu „Seno latgaļu etniskās kultūras iezīmes rotkaļa skatījumā” Ģedimina dienām veltītajā zinātniskajā konferencē Viļņā. Tā gada rudenī viņa eksperimentālās studijas darinātais seno latgaļu sievietes goda tērps un rotu komplekts izstādē ”Metāls un rotas” Brīvdabas muzejā ieguvis brāļu Brastiņu balvu un piemiņas medaļu. Tajā pat gadā D. Kalniņš noslēdzis līgumu ar Cēsu muzeju apvienību par seno latgaļu rotu izpētei un darināšanai veltītas grāmatas rakstīšanu. ------------------------------------------------------------ ------------------------------------Monogrāfijai "Aiz Daugavas vara dārzs" (1995.g) seko sabiedrībai pieejamas eksperimentālas darbnīcas „Seno rotu kalve” izveidošana (1996.g.) un starptautiskais arheologu un rotkaļu seminārs "Mīts un metāls" (1997.g.). Seminārs iezīmējis seno baltu rotu kultūras mantojuma ienākšanu Eiropas kultūras apritē, par ko liecina rotkaļa turpmākā ikgadējā dalība Latvijas un ārvalstu rīkotajos semināros, izstādēs un radošajās nometnēs. ------------------------------------------------------------ ------------------------------------2007. gadā uzrakstīta grāmata- „Seno rotu kalve”. Tajā risinātās problēmas skar mūsdienu sabiedrībai aktuālu tēmu- kultūras mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu. ------------------------------------------------------------ ------------------------------------Pirmajā daļā lasāmas apceres par D. Kalniņa identitātes meklējumiem, kaļot seno rotu atdarinājumus. ------------------------------------------------------------ ------------------------------------Grāmatas otrajā daļā izklāstītas autora atziņas seno latgaļu vēstures, mitoloģijas un rotu semantikas jautājumos. ------------------------------------------------------------ ------------------------------------Trešajā daļa atspoguļo Daumanta Kalniņa pieredzi, pielāgojot darbnīcas „Seno rotu kalve” darbu hipotētiskai seno latgaļu rotu kalēja darbnīcai un sniedz praktiskus padomus tiem, kas paši grib izmēģināt roku rotu kalšanā.-------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ ------------------------------------------------------------ ---------------------- SENO ROTU KALVES ABC--------------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ ----------------------------------------DARBI UN RĪKI------------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ ----------------------------------Senā rotkaļa darbnīca--------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ --Rotas vajadzēja izgatavot. Protams, ka varēja greznoties arī ar citur pirktām rotām. Tomēr, ņemot vērā feodālo attiecību veidošanās likumsakarības, jāpieņem, ka novadu centros atradušās amatnieku darbnīcas vietējā pieprasījuma apmierināšanai. Protams, ka tur strādājuši arī rotkaļi.--------------------------------------------------- ---- Latvijas teritorijā līdz šim nav atrasta neviena puslīdz saglabājusies seno rotkaļu darbnīca. Nav atrasts arī neviens vērā ņemams darbarīku komplekts. Par tālā senatnē pielietotajiem rīkiem un metodēm, kā tie izmantoti, var uzzināt, pētot seno rotu kalēju produkciju, gatavās rotas, kuru atradumi Cēsu pusē ir visai iespaidīgi.------------------------------------------------ -------------------------------- Senie latgaļi nedzīvoja izolētā pasaulē. Atrašanās tirdzniecības ceļu tuvumā noteica, ka agrāk vai vēlāk austrumu un rietumu zemju tehnoloģiskie jaunumi kļuva zināmi arī šeit. Atbilstoši vajadzībām un iespējām, tie tika apgūti un īstenoti dzīvē. Pastāv uzskats, ka amatnieku rokas darbarīki un to pielietojums nav īpaši mainījies kopš senās Romas impērijas laikiem. Ja kāds no darbam nepieciešamajiem rīkiem nav atrodams muzeju arheoloģijas kolekcijās, tad tas vēl nebūt nenozīmē, ka tāds vispār nav bijis. Vēl jo vairāk šo pieņēmumu apstiprina izpētes ceļā gūta atziņa, ka, ja darbarīks, kura it kā nav, savas pēdas tomēr ir atstājis gatavās rotas virsmā, tad tomēr tas varētu būt bijis. Pieturoties pie šīs atziņas saprast kā bijusi izveidota un iekārtota senā darbnīca ar rotkaļa darbu galvenajiem mezglu punktiem, varētu izrādīties visai reāli. Zinot kādas rotas izgatavotas 9.- 12. gs., iespējams rekonstruēt darbarīkus, ar kuriem šis darbs veikts attiecīgajā laikmetā.-------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ ------------------Materiāls-------------------------------- ------------------------------------------------------------ ------------------------Neviens nav mēģinājis aprēķināt, cik tad īsti kopā sver visas līdz šim seno latgaļu kapulaukos atrastās rotas. Katrā ziņā, rādītājam vajadzētu būt iespaidīgam. Zinot, ka Latvijas teritorijā un tai pieguļošajās zemēs krāsainais metāls nav atrasts, jāpieņem, ka visi metāla krājumi tikuši importēti. Agrajā dzelzs laikmetā vara atradņu un metalurģijas centri zināmi Romas impērijas provincēs Karpatos, Vācijas un Beļģijas teritorijā. Šie centri apmierināja pieprasījumu pēc vara sakausējumiem ne tikai metropolē un tās provincēs, bet arī perifērijā. Zināms, ka Skandināvijā, kamēr tur vēl nebija uzietas vietējās vara rūdas atradnes, tika izmantota Romas produkcija. Sabrūkot impērijai, metalurģijas centri turpināja darboties, un, kāpjot pieprasījumam pēc rotu gatavošanai izmantojamā materiāla, tie auguši un attīstījušies. Katrā ziņā, seno latgaļu rotas vēlajā dzelzs laikmetā kļuvušas ne tikai krāšņākas un daudzveidīgākas, bet arī pieaudzis to skaits. Arvien lielāki krāsainā metāla krājumi bija vajadzīgi rotkaļu un to pasūtītāju vēlmju apmierināšanai. Ja šis metāls, kā to varam pārliecināties, tiešām bijis, tad var tikai apbrīnot tirdzniecības sakaru uzplaukumu Baltijas jūras reģionā. Tas bija laiks, kad Baltijas jūra no jūras – šķīrējas kļuva par jūru- vienotāju. Skandināvu, kuršu un sāremiešu kuģi vagoja tālus jūras ceļus, pārvedot mājās gan ietirgoto, gan salaupīto. Šajos vedumos liels īpatsvars bija arī krāsainajam metālam.--------------------------------------------------- --------------------------------------------- Tā nu ir iegājies, ka arheologi seno latgaļu un viņu kaimiņu rotu izgatavošanas materiālu sauc par bronzu. Šis apzīmējums ir visai populārs, un tāpēc izvēlīgs rotu pircējs, uzzinājis, ka izvēlētā rota izgatavota no misiņa, no tālākā darījuma atsakās. Bronza, viņa saprašanā, ir kaut kas vērtīgāks.----------------------------------------------- ----------------------------------------------------------- Bronza ir vara un alvas sakausējums. Tas labi kūst un ir viegli lejams, bet nekādi nav kaļams ne karstā, ne aukstā veidā. Tāds sakausējums ir trausls un zem vesera sitieniem sadrūp. Zinot, ka ievērojama daļa seno latgaļu rotu ir kaltas, jāmeklē, kāds tad bijis kaļamā metāla sastāvs. Metalogrāfiskās senlietu analīzes veikuši vairāki Latvijas arheologi. Viņu novērojumi rāda, ka rotu, kuras izgatavotas kaļot, sastāvā ir cinks. Atkarībā no cinka daudzuma sakausējumā tos sauc: tombaks, ja cinka piejaukums ir līdz 20 %, un misiņš, ja cinka piejaukuma ir vairāk. Arī krāsas ziņā ir atšķirības. Tombaks ir sarkanīgs, bet misiņš- dzeltens metāls.---------------------------------------------------- ----------------------------------- Somu arheloģe Leena Tomantēra seno rotu materiālu nosauc par dzelteno metālu. Zviedru pētnieks un eksperimentētājs Soderbergs uzsver, ka tas vara sakausējums, ko parasti saucam par bronzu, pēc sava sastāva ir tuvāks misiņam. Interesanti, ka lietuviešu valodā abiem sakausējumiem- gan bronzai, gan misiņam- ir viens tulkojums- žalvaris (latviski- zaļais varš). Latviešu folklorā jo bieži sastopam zaļa vara vārtus, zobenus, vainagus un gredzenus. Jau grāmatā “Aiz Daugavas vara dārzs” un seminārā “Mīts un metāls” pēc lietuviešu parauga atļāvos rotu izgatavošanas materiālu nodēvēt par zaļvaru.--------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ ------- Kur dzeltenīgajā metālā latviešu un lietuviešu senči saskatījuši zaļo krāsu? Šajā sakarā ir dzirdēts pastāsts par zaļā vara zobeniem. Tie bijuši lieti no bronzas. Bronza, tāpat kā citi vara sakausējumi, oksidējoties pārklājas ar zaļu patīnu. Jāapšauba tas karotājs, kurš būtu ļāvis savam zobenam nosūbēt, vai arī meita, kuras gredzentiņš no nekopšanas pārklājies ar oksīdu. Konstantīns Karulis “Latviešu etimoloģijas vārdnīcā” vārdu “zaļš” skaidro ar tā sakni zaļ- un zal-, kas senajiem baltiem saistījusies ar jēdzienu “zalgot”- spīdēt, mirdzēt. Zalgojošais varš- tas jau skan labāk, ja ar to apzīmē materiālu, no kā izgatavotas seno latgaļu rotas.------------------------------------------------------ ------------------------------------------------------------ ------ Pret senatnē izmantoto kaļamo sakausējumu, kurā konstatēta cinka ligatūra, reizēm iestājas ķīmiķi. Lieta tāda, ka cinks kā ķīmiskais elements esot atklāts tikai 18. gs. Par šo tēmu interesantu informāciju sniedz Andreass Soderbergs rakstā “Senās tehnoloģijas atdzīvināšana- vikingu laiku metālliešana”: “Pirmajos gadsimtos pēc Kristus romieši izstrādāja metodes misiņa masveida ražošanai. Šajā laikā nebija iespējams iegūt cinku kā tīru metālu, bet bija iespēja samaisīt cinka rūdu ar metālisku varu un sakausēt tos kopā, tā iegūstot kausējumu. Šo procesu sauc par cementāciju”. ------------------------------------------------------------ ----------------------------------------------------- Varētu domāt, ka seno latgaļu rotkalis saņēma jau gatavus sakausējumus no tā laika metalurģijas centriem. Zinot metāla lielo dārdzību, ir skaidrs, ka visi salauzto vai neizdevušos rotu gabaliņi tika savākti un sakausēti par materiālu citai rotai. Tieši tā esmu darījis arī „Seno rotu kalvē”. Sakausējot lūžņus, nekad neiegūst tieši tādu sastāvu, kāds bijis izejmateriālam. Metālam kūstot, izdeg cinks un citi piemaisījumi. Iegūtajam kausējumam var būt mainījušās tā īpašības, piem.- sakausējums ieguvis citu nokrāsu vai nav vairs kaļams karsts utt.-------------------------------------------------------- ------------------------------- Reizēm apbedījumos atrod sudraba vai apsudrabotas rotas. Ir zināmi sudraba rotu vai stienīšu depozīti. Indriķa hronika vēsta par ievērojamiem sudraba krājumiem, kurus kara gājienā igauņiem atņēmuši latgaļi. Vēlāk, sirodami Tālavas zemēs, igauņi, savukārt, sagūstījuši valdnieku Tālivaldi, spīdzinājuši to līdz nāvei, bet salaupīto sudrabu nav atguvuši. Pāvesta legāts Alnas Balduīns vēstulē pāvestam sūdzas, ka pirmajos trīsdesmit kara gados ordenis Livonijas iedzīvotājiem nelikumīgi atņēmis 9000 kg sudraba. Šim tekstam man ir divi komentāri. Pirmkārt, hronikā minētais sudraba daudzums neliekas ticams, otrkārt, minēto skaitli reizēm nepamatoti izmanto romantiski vēstures mīļotāji.------------------------------------------------ ------------------------------------------ Sudraba lietas apbedījumos sastop retāk, jo tas galvenokārt lietots kā maksāšanas līdzeklis. Zināmi sudraba kaklariņķi un aproces, kurām gals nocirsts acīmredzot tāpēc, lai nomaksātu tēriņu. Viens no maksāšanas līdzekļiem bija nereti sastopamie sudraba stienīši. Maksājot par preci, sudraba stienīša gabals tika nocirsts un nosvērts. Tirgotājam, pat Viņsaules ceļos aizejot, līdzdoti svariņi. Ar to arī viņu apbedījumi atšķīrās no pārējo ļaužu apbedījumiem. Krievijas naudas vienības nosaukums saglabājis savu seno jēgu- rublis- rubiķ- cirst.------------------------------------------------------ --------------------------------------------------------Ugun skvēles avots------------------------------------------------------- --------------------------------------Šodienas rotkalis nevar strādāt bez gāzes degļa, elektriskās kausēšanas krāsns utt. Senajam rotkalim karstuma avots bija viņa darbam nepieciešamā galvenā iekārta. Ugunskvēles spēks, pār kuru valdot, rotkalis ar tikai viņam zināmiem paņēmieniem no metāla veidoja nepieciešamas, sadzīvi izdaiļojošas un ar maģisku spēku apveltītas lietas, noteica viņa statusu zintnieku, apslēpto gudrību glabātāju, kārtā.---------------------------------------------------- ---------------------------------------- Uzskata, ka senie bronzas lējēji un rotu kalēji sākotnēji darbam izmantojuši pavardus un apkures krāsnis. Lai darbs kļūtu produktīvāks, ugunsvietas aprīkoja ar piespiedu gaisa padevi, pūšot tā strūklu zem kvēlojošām oglēm. Šāda ietaise deva iespēju iegūt koncentrētu augstas temperatūras liesmu. Par gaisa pūšanas ierīci kalpoja plēšas. Vikingu laiku kokgrebums rāda kalēja darbnīcu, kur uguns uzpūšanai izmantots plēšu pāris. Senās Latvijas teritorijā plēšu pielietojumu apliecina māla caurulīšu-sprauslu atradumi iespējamo rotkaļu darbnīcu tuvumā.---------------------------------------------------- --------------------- Iekārtojot ēzi, „Seno rotu kalvē” tika uzstādītas restaurētas 19.gs. kalēja plēšas. Ēzi varēja darbināt, pūšot gaisu arī ar elektrisko ventilatoru. Salīdzinot abas gaisa piespiedu padeves iekārtas, izrādījās, ka tikpat efektīgas un parocīgākas lietošanai ir plēšas. Jo būtiski tas ir kalējam, kad, kausējot metālu vai kaļot stieni, viņam nepieciešams mainīt liesmas intensitāti. Pūšot uguni ar plēšām, kreisā, sviru cilājošā roka automātiski kustas vajadzīgajā ritmā.----------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ ----------------Kausēšana un liešana---------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ ----------------------Pētnieku domas dalās, diskutējot, kura no metālapstrādes nozarēm parādījusies pirmā – kalšana vai liešana. Varēja jau būt, ka senais cilvēks, atradis vara tīrradni, konstatēja, ka, dauzot ar akmeni, to var pārveidot, piešķirot tam jaunu, sadzīvē noderīgu formu. Tikpat labi pieļaujams, ka kopā ar kurināmajiem materiāliem viņa ugunskurā nejauši nokļuva arī vara rūdas gabali. Lielā karstumā tie izkusa, un no sārta pārsteigtā cilvēka acu priekšā iztecēja spoža straumīte. Atdzisis spožais brīnums izrādījās derīgs gan kā ierocis, gan kā darbarīks sevišķi, ja to nedaudz uzlaboja, dauzot ar akmeni uz akmens. Izrādījās, ka izkausētu šo jaunatklājumu viegli varēja ietecināt sākotnēji nejauši, vēlāk- ar nolūku izveidotā smilšu dobītē. Tāds tad arī varēja būt metāla liešanas darbu pirmsākums.------------------------------------------------ ---------------------------------------------- Lai no metāla varētu kaut ko izgatavot, tas jāizkausē un jāielej formā. Tādējādi var iegūt gatavu rotu, kura prasa nelielu pēcapstrādi ar vīli. Lai izkaltu kaklariņķi vai citu ar veseri uz laktas veidojamo rotu, vispirms nepieciešams izliet stieni vai plāksni, kas tad kļūs par sagatavi iecerētajiem darbiem. Tas nozīmē, ka ēzes liesmā jāizkausē noteikta sastāva metāla daudzums un tas jāielej attiecīgajā formā. Metāla kausēšana notiek augstas ugunsizturības māla trauciņos-tīģeļos. Latvijas arheologi ieguvuši lielu daudzumu tīģeļu fragmentu. Šie fragmenti dod iespēju izsecināt, kāda bijusi trauciņa forma, pirms tas saplīsis. Viduslaiku autors mūks Teofīls atstājis aprakstus par tīģeļu izgatavošanu 12.gs. Tīģeļu izgatavošanas eksperimentus pēc Teofīla receptēm kalvē veica Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes trešā kursa students Gundars Kalniņš. Viņa pētījums atspoguļots kursa darba pielikumā „ Vēlā Dzelzs laikmeta rotkaļu darbarīki Asotes, Aizkraukles un Tērvetes pilskalnos”. Mēģinājumu rezultāti bija pārliecinoši, jo tajos atklājās ne tikai labās īpašības, kas piemitušas senajiem kausēšanas trauciņiem, bet arī to iespējamās kļūmes. Kalvē praktiskai lietošanai tiek izmantoti māla, šamota un grafīta tīģeļi.-------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ ---- Lai izkausēto metālu piedabūtu ieņemt vajadzīgo formu, tas tiek ieliets veidnē. Lejamveidnes iedalāmas vienreiz un vairākkārt izmantojamās. Vienreiz izmantojamās tika darinātas no māla. Izgatavoja atlejamā priekšmeta vaska modeli, un tad to ielipināja mīkstā mālā. Nesacietējušai māla veidnei izveidoja piltuvīti. Caur to, pēc izžūšanas, karsējot, iztecināja vasku un tad ielēja izkusušo metālu. Veidnes virsmu ar tukšo iekšpusi savieno gaisa izplūdes kanāliņi. Kamēr māls vēl mīksts, topošajā veidnē ar salmu izdur vairākus caurumiņus. Tie arī nodrošina gaisa ventilāciju, izkausētajam metālam ieplūstot veidnes tukšajā vidusdaļā. Kad metāls ieliets, veidni sasit. Lauskas no sasistajām formiņām liecina par šādas tehnoloģijas pielietojumu senatnē.--------------------------------------------------- ----------------------------------------- Lai lejamveidni varētu izmantot vairākkārt, tā tika gatavota divdaļīga. Par materiālu parasti noderēja plienakmens vai smilšakmens plāksnītes. Vienā vai abās veidnes pusēs tika iegravēta atlejamā priekšmeta forma. Līdzīgi kā māla veidnēm, arī akmens formai tika izgrebta piltuvīte un gaisa izplūdes kanāliņi. Lai veidne būtu gatava lietošanai, bija nepieciešama atlejamā priekšmeta gravējuma abu pušu precīza fiksācija vienai pret otru. Šim nolūkam, iespējams, kalpoja attiecīgi izciļņi un iedobes abās veidnes pusēs. Formiņas stūros varēja būt ieurbti caurumiņi, lai ar koka vai metāla tapiņām tās savienotu atbilstoši vēlamajam stāvoklim. Kur šādas fiksēšanas iespējas nav atrodamas, veidnes plakņu pareizam salikumam izmantoja gaisa izplūdes kanāliņus, tos sabīdot attiecīgi citu pret citu. ------------------------------------------------------------ -------------------------------------------------- Senajiem bronzas lējējiem nevarēja būt nepazīstama liešana veidzemē. Šajā gadījumā atlejamais priekšmets tiek nospiests samitrinātās smiltīs. Veidzemes formu var sagatavot arī divdaļīgu. Tad smiltis tiek sapresētas speciāli šim nolūkam pagatavotos rāmjos. Atlejamā priekšmeta paraugu uzmanīgi izņem no to nospiedumiem. Rāmjus attiecīgi fiksē vienu pret otru. Kad smiltis izžuvušas, formā ielej šķidro metālu. Pazīstamas arī vaļējās formas, kuras varēja būt izgatavotas gan no akmens, gan māla. Parasti šis paņēmiens izmantots stieņu atliešanai. Lējumu vaļējā formā var konstatēt, apskatot, piemēram, kvadrāta šķērsgriezumā atlietu stieni. Trīs tā virsmas plaknes būs precīzs formas nospiedums, bet ceturtā, vaļējā formas puse, kur metāls ticis ieliets, saraukusies difūzijas spēku iespaidā.-------------------------------------------------- ---------------------------------------- „Seno rotu kalvē” pielietoti visi augšminētie liešanas paņēmieni. Regulāri tiek izmantotas divdaļīgas formas zoomorfo piekariņu- putniņu un zirdziņu- atliešanai.------------------------------------------------ --------- Seno latgaļu rotu atradumu vidū bieži sastopami gan bumbierveida, gan apaļie zvārguļi. Domājams, ka zvārguļa izgatavošanai māla bumbiņa tikusi noklāta ar vaska kārtu. No vaska kārtas biezuma atkarīgs topošā zvārguļa sieniņas biezums. Kad vasks ap māla bumbiņu bija atdzisis, to noklāja ar māla kārtu. Uz pirmās kārtas klājās nākošā, līdz formiņa sasniegusi vajadzīgo biezumu. Ar vasku klātajai bumbiņai māla apvalkā bija jābūt fiksētai tā, lai tad, kad vasks būs no gatavās formas iztecināts, iekšējā māla bumbiņa nevarētu saskarties ar ārējo apvalku. Kalves eksperimentos fiksācija tika izdarīta ar dzelzs plāksnītes vai nagliņas palīdzību, kas savienoja bumbiņu caur vaska kārtu ar ārējo māla apvalku. Lai zvārgulis, kad tas būs gatavs, varētu skanēt, veidojot tā iekšējo māla bumbiņu, tajā tika ielipināts sīks akmens olītis vai metāla gabaliņš.------------------------------------------------- ----------------------------------------- Izkausētais metāls tika ieliets sakarsētā formā. Iespējams arī, ka veidnes piltuvē ievietoja kausējamo metālu, ēzē karsēja, līdz tas izkusa un ietecēja tukšumā starp apvalku un māla bumbiņu. Pēc zvārguļu atliešanas to apakšpusē esošos krusta vai taisnos šķēlumus paplašināja ar vīli vai zāģi. Mērcējot zvārguli ūdenī, tā iekšpusē palikušais māls kļuva irdens, un ar īlena palīdzību to varēja izkasīt laukā. Nu tukšajā iekšpusē brīvi kustējās zvārguļa dvēsele- olītis vai metāla bumbiņa. Lai zvārgulis iegūtu maksimāli dzidru skaņu, to varēja noskaņot, pagarinot šķēlumus.------------------------------------------------ ------------------------------------------------------------ ---------------------------------Kalšana------------------- ------------------------------------------------------------ ------------------------------------------------------------ ----Kalšana ir metāla veidošanas process, kura rezultātā stieņi, plāksnes vai stieples, iedarbojoties uz tiem ar vesera trieciena spēku, iegūst jaunu formu. Maz ir tādu darba paņēmienu, kas tik vispusīgi demonstrētu darba veicēja meistarību. Ar mērķtiecīgiem āmura sitieniem notiek sākotnējā materiāla pārveidošana, dodot jaunu izskatu kaļamajam priekšmetam. Ar citām metodēm tādu rezultātu būtu grūti sasniegt.--------------------------------------------------- ----------------------------------------------- Sākot ar vidējo dzelzs laikmetu, līdztekus rotu liešanai tika apgūta un pilnveidota arī kalšanas māksla. Domājams, ka no tā laika abi rotu gatavošanas veidi turpinājuši attīstīties paralēli, viens otru papildinot. Kaltās rotas ir vieglāk piemērot pasūtītāja vajadzībām, jo tās kļuvušas vieglākas un plastiskākas. Kalšana prasa arī mazāk laika un materiāla patēriņa. Attīstoties kalšanas prasmei, paveras pilnveidošanās iespējas tolaik populārajiem rotu veidiem. 9.-12. gs. rotu klāstā ir vesela rinda rotu, kuras var izgatavot tikai kaļot. Sastopami arī priekšmeti, kuru izgatavošanā apvienota gan kalšanas, gan liešanas tehnika.---------------------------------------------------- ---------------------------- Rotkaļa darbarīku arsenālā bijuši smagāki un vieglāki dažādu veidu un nozīmju veseri. Tie maz atšķīrušies no mūsdienās izmantotajiem. Senie kalēji, kas gatavojuši darbarīkus, zinājuši, ka vesera smaguma centram jāatrodas zem cauruma ass. Par speciālu rotkaļu āmuru esamību liecina arheoloģijas atradumi, kā arī kalto rotu daudzveidība un kaluma sarežģītības pakāpe.---------------------------------------------------- ------------------- Latvijas arheoloģija nevar lepoties ar daudzveidīgu un daudzskaitlīgu laktu atradumiem. Uzietas samērā nelielas laktas, uz kuru virsmas jo labi veicami rotu kalšanas darbi. Tomēr jāatmet maldīgais priekšstats, ka rotkaļu darbs tāda sīka knibināšanās vien ir. Senatnē, tāpat kā mūsu dienās, arī rotu kalšana nebija iedomājama bez kārtīgas kalēja laktas. Sagataves stieņa kalšana kaklariņķiem un citām lielajām rotām prasa salīdzinoši smaga vesera (vismaz 500 g) pielietošanu. Kopš senseniem laikiem kalēji zina, ka laktas masai jābūt 20 reizes lielākai par āmura masu. Tas nozīmē, ka arī pieticīgajiem rotkaļa darbiem bijis vajadzīgs dzelzs klucis, kura svars varēja būt ap 10 kg. Tāds daudzums dzelzs, kaut arī no vietējās purva rūdas iegūtas, varēja maksāt visai dārgi. Droši vien, ka tad, kad lakta kādu iemeslu dēļ pārstāja kalpot rotkalim, tā tika pārkausēta un pārkalta citos, sadzīvei nepieciešamos rīkos.----------------------------------------------------- ------------------------- Lielās laktas nozīmi senajās apmetnēs var raksturot skandināvu vēstījums par to, kā Islandē ieradās un uzsāka tās apgūšanu leģendārais vikings Skalagrims. Piestājis jaunās zemes krastā, viņš vispirms ieniris jūrā un iznesis no tās lielu akmeni. Tas ticis uzstādījis krasta kraujā. Akmeni bijis paredzēts izmantot par laktu. Kalšanas darbi varēja sākties, un līdz ar tiem- jaunās zemes apdzīvošana. Vēlākos laikos akmeni gribējuši pārvietot, bet tas bijis tik smags, ka astoņi vīri to nav varējuši kustināt.-------------------------------------------------- ------------------------------------------- Vispirms, nostāsts piešķir Skalagrimam kultūrvaroņa- zemes apguvēja statusu. Otrkārt, tas norāda uz metāla rīku ārkārtīgi lielo nozīmi senajā pasaulē. Treškārt, domājot par amatniecību, var būt, ka dārgo dzelzs laktu vietā nepieciešamības gadījumā varēja būt izmantoti arī akmeņi. Šeit nebūtu lieki pieminēt arheologa A. Stubava aprakstu par Ķentes apmetnē, pie dzelzs kausēšanas krāsns, atrasto akmeni: ”Krāsns tuvumā atradās simtiem dzelzs sārņu gabalu un kāds liels granīta akmens ar plakanu virsmu. Akmens virspusē bija saskatāmas apdauzījuma pēdas, turpretim tā apakšējā, zemē iegrimusī, virsma bija speciāli izkapināta gluda un līmeniska.” Par iespējamo akmeņa izmantošanu A. Stubavs turpina: ”Ķentes apmetnē pirmreizējai krica apstrādei, domājams, izmantots minētais laukakmens, kura virsmā no kalšanas radušās iesituma pēdas. Uz akmens atskaldīti arī pie krica piekusušie sārņu gabali.”* ------------------------------------------------------------ ----- “Senās laktas ievērojami atšķīrās no mūsdienu laktām- tām nav uz āru izvirzītu ragu un virspusē- caurumu. Senās laktas atgādina masīvu, nošķeltu dzelzs piramīdu, ko ar šauro galu iesit celmā vai klucī,” stāsta seno metāla darbu pētnieks Aleksis Anteins.** Moderno laktu ragu vietā metāla sagataves nolocīšanai kalpoja speciālas laktas, kas sastāvēja no raga un pret to 90' leņķī nokalta iedzītņa. Tās arī tika nostiprinātas bluķī. Zinot, ka senajam rotkalim nebija šodien visai plaši pielietoto ierīču- valču, nav iespējams par augstu novērtēt viņa prasmi rīkoties ar veseri un laktu. Vēlā dzelzs laikmeta latgaļu kaklagredzena trīsdesmit piekaru izgatavošanai vajadzēja apmēram trīssimti piecdesmit kvadrātcentimetru vienāda biezuma zaļvara skārda. To ieguva, placinot metāla gabalu ar veseri uz laktas gludās virsmas, kaļamo nemitīgi atkvēlinot. Rezultāti bija lieliski, jo ne vienmēr uz piekara pat palielinājumā var pamanīt vesera stiepjošā (smailā) gala pēdas. Tās kalšanas procesā izlīdzinātas ar vesera placināmo galu. Protams, šis process šķiet visai laikietilpīgs, bet seno latgaļu rotkalim skārda izplāšanai vienam šādam piekaram vajadzēja apmēram piecpadsmit- divdesmit minūtes. Šāds aprēķins ir visai nosacīts, jo metāla gabali skārda sagatavošanai tika ņemti lielāki. Zinot, ka atkvēlināšna izdarīta efektīgajā ēzes liesmā, var lēst, ka meistars ar šādu uzdevumu tika galā divās līdz trīs stundās.--------------------------------------------------- ------------------------------ Nelielās, bluķī iedzenamās laktas bija paredzētas noteiktiem uzdevumiem. Gan Latvijas, gan apkārtējo zemju atradumos pazīstamas laktiņas ar gropi. Kalšana laktas gropē- tā ir vesela metālmākslas nozare.----------------------------------------------------- ----------------- Ja mūsdienu rotkalim vajadzīga trīsstūra vai segmenta šķērsgriezuma stieple, viņš dodas pie virpotāja un pasūta saviem valčiem attiecīgus figūrruļļus. Seno latgaļu rotās bija daudz važiņu un spirālīšu. Vēl 7.- 8.gs. tās visas darinātas no trīsstūra šķērsgriezuma stieples. Tajā laikā amatnieki Baltijā vēl nepazina stiepļu velkamo ierīci. Lai apmierinātu savu pasūtītāju pieprasījumu pēc važiņām, latgaļu rotkalis atkal ņēma talkā veseri un laktu. Bija jānokaļ garš, iespējami vienmērīgi tievs stienītis vispirms kvadrāta šķērsgriezumā, pēc tam tas jāpārkaļ apaļš- 2-2,5 mm diametrā. Šis darbs notika uz līdzenas laktas virsmas. Lai iegūtu vienmērīga biezuma un platuma trīsstūra šķērsgriezuma stiepli, sagatavi bija jāpārkaļ speciāli šim nolūkam ievīlētā laktas gropē. Vienas 5 cm garas vainaga spirālītes izgatavošanai vajadzēja apmēram 24 cm stieples. Vienam piecrindu lentas vainadziņam ar astoņām starpskārdītēm vajadzēja 40 šādu spirālīšu, tas ir, 9 m 60 cm kaltas stieples. Ja vēl pierēķina desmit īsās spirālītes vainaga pušķim, tad izrādās, ka 10 metru šādas stieples var pat nepietikt.-------------------------------------------------- --------------------------- 10.- 12. gs. iecienītas kļūst zvērgalvu aproces. Šo aproču dažādie veidi atšķiras ar loka šķērsgriezumu. Lai iegūtu trīsstūra vai segmenta konfigurāciju, atkal jāizmanto attiecīgas laktas gropes. Reizēm izskanējusi doma, ka šīs aproces ir lietas formā. Protams, šāds izgatavošanas veids nav izslēgts, taču kalējiem, kas sasnieguši zināmu meistarību, ievērojami mazāk laika prasa šādas aproces izkalšana nekā izgatavošana kādā citā veidā. Netiešs pierādījums tam, ka aproces kaltas, atklājās arī eksperimentālā darba gaitā. Kaļot laktas gropē zvērgalvu aproci ar vidusvalni, nereti nācies konstatēt, ka valnis izdevies it kā nedaudz iešķērsu attiecībā pret galvām un placināto loku. Šāda valnīša novirze reizēm sastopama arī oriģinālos. To, ka slīpums nav veidojies, aproces lokam dilstot, labi var saskatīt vietās, kur valnītis saskaras ar zvērgalvu ausīm. Domājams, ka slīpums veidojies kaļot labās rokas novirzes dēļ. Pat, ja pieļauj, ka kāds no zināmajiem šo aproču eksemplāriem atliets, tad tas noticis pēc kalta modeļa. Nav pamata vainot seno latgaļu rotu lējējus, ka tie tīšuprāt modelī būtu veidojuši minēto slīpumu.--------------------------------------------------- ----------------------------- Seno latgaļu sievietes uz abu roku delmiem valkājušas vienādas aproces. Starp Drustu Skripstu 9. kapavietā atrastajiem priekšmetiem ir divas vienādas segmentveida zvērgalvu aproces. Ja tās būtu lietas, tad abu aproču izmēri būtu identiski. Bet mūsu gadījumā tās par dažiem milimetriem atšķiras. Var tikai apbrīnot seno Drustu un daudzu citu rotu kalēju precizitāti, kaļot aproču pāri laktas gropē.----------------------------------------------------- --------------------* A. Stubavs „Ķentes pilskalns un apmetne”, izdevniecība „Zinātne”, Rīga, 1976. **A. Anteins „Melnais metāls Latvijā”, Rīga, 1976.------------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ -------------Lūkšas, maigles un knaibles---------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ -------Grūti iedomāties rotu, kuru meistars varētu izgatavot, ja viņa rīcībā nebūtu lielāku un mazāku dažādu žokļu veidu un īpašiem darbiem speciāli piemērotu stangu, kuras latviski varētu dēvēt par lūkšām, maiglēm un knaiblēm. Metāla kausējamo tīģeli vajadzēja ievietot ēzes liesmā un pēc metāla izkušanas to izcelt atkal ārā no ogļu versmes. Bija svarīgi kausējamo trauku droši saturēt, šķidro metālu lejot veidnē. Šādu darbu nevarēja paveikt bez lielām garkātu dzelzs maiglēm (no vārda miegt, iemiegt) ar pusaplī izlocītiem, tīģeli aptverošiem žokļiem. Kaļot sagataves stieni, tas bija stingri jāsatur lielās, pret sitieniem izturīgās stangās- lūkšās. Lūkšas, kādas atrastas arheoloģiskajos izrakumos, būtiski neatšķīrās no vēl divdesmitā gadsimta sākumā kalēju darbnīcās izmantotajām.---------------------------------------------- ------------------------------------------ Ja arheologu atradumos nesastopam kādu no šodien zināmajiem rotkaļu maiglīšu vai knaiblīšu veidiem, tad atliek ieskatīties oriģinālo rotu klāstā. Ja atradumos nav minēto rīku, piemēram, ar konusā veidotiem smailiem galiem, tad tajos mums ir zināms dubultcilpas važturis piekariņu pušķa saturēšanai. Tā veidošanā no paresnas stieples jāizdara pieci locījumi, kurus var veikt tikai ar konusu galu maiglītēm. Tordētās pakavsaktas galu atrotīšanai vajadzēja pāris vidēja izmēra maiglīšu ar gludiem žokļiem. Darbarīkam vajadzēja būt pietiekoši izturīgam, lai tas nedeformētos saktas galu tīšanai pieliktā spēka rezultātā. Važiņu posmu savienojumi nevarētu būt aizspiesti ne ar ko citu, kā smalku gludžokļu maiglīšu palīdzību. Ar masīvāku rīku vienkārši nebūtu iespējams posmiņus saturēt. Važiņas posma izmērs nosaka maiglīšu galu izmērus.--------------------------------------------------- ----------------------------------- Kopš senseniem laikiem līdz pat mūsu dienām stieples pārdalīšanai lieto knaibles. Tas ir darbarīks ar uzasinātiem žokļiem un to izmanto gadījumos, kurus paredz jau pats instrumenta nosaukums.-------------------------------------------------- ------------------------------------------------------------ ---------------------------------

My Interests

I'd like to meet:

Ancient jewelry

My Blog

Darbi un r+ki 2

Sp+les          Latvieau tautas pasakas varonim jveic krtjais uzdevums- jnosarg putras katls, no kura mazs v+riFa ar garu brdu ik nakti izzog saturu. Varonis ar cirvi iea7e< lielu blu7i un a7lu...
Posted by on Mon, 02 Nov 2009 11:08:00 GMT

K k K kPosted by on Thu, 01 Oct 2009 00:39:00 GMT

K izgatavot rotas

No k kalt                  Sudrabs (Ag)         Kuaanas temperatkra t+ram sudrabam- 960o C,                                              sterliFam (925 prove)- 898o C.         Savu lielisko +paa+bu d...
Posted by on Thu, 01 Oct 2009 00:30:00 GMT

darbi 1

K liedt         Daudzkrt, +paai juvelierdarbos, nkas saskarties ar darbar+kiem un procesiem, kuru nosaukumos izmantoti vcu valodas vrdi. Latvieau rotkaPosted by on Wed, 30 Sep 2009 23:45:00 GMT

darbi

Ko dara z                  Karstajai kalaanai (sevia7i, ja darbs ir ar lielka izmra sagatavm) par ugunskvles avotu labi noder kalja ze. zes uzbkves un darb+bas princips saglabjies nemain+gs ...
Posted by on Wed, 30 Sep 2009 23:28:00 GMT